7. veidi kā pārstāt būt nelaimīgam (II. daļa)

Aristoteļa viena no gudrībām māca: “ Gudrinieks netiecas pēc labumiem, viņš tiecas izbēgt no ciešanām.” Kas tad būtu jādara, lai nejustos nelaimīgs?! Lūk, daži ieteikumi.

Izbaudi laimes mirkļus

Pats labākais un tajā pašā laikā pats patīkamākais ierocis cīņā ar nelaimēm ir, pēc iespējas vairāk gūt labumu no tiem laimīgajiem mirkļiem, kurus mums dāvā liktenis. Brīnišķīga vakcīna pret to, kad jūties nelaimīgs, ir baudīt tos laimes mirkļus, kas norisinās mūsu dzīvē un censties šīs sajūtas padarīt daudz stiprākas, lielākas un spilgtākas. Mūsdienu franču filozofs Andrē Komte–Sponville runā par to, “cik neticami grūti ir būt laimīgam, kad tev viss kārtībā.” Negaidīsim, kad dzīves pavērsieni atgādinās par dzīves skaistumu un piespiedīs nožēlot to, kad mēs ar dzīvi neizrīkojamies labāk. Un tādēļ, noteikti ievēro šo vienu ieteikumu no senākā un gudrākā filozofa: “ ķer momentu (carpe diem), priecājies par to, kas tev šodien ir!”

Domā par ikdienas rūpēm, bet nedrīkst tajās ieciklēties

Nervozu cilvēku psihes pētījumi liecina par to, kad viņu galvās nepārtraukti grozās nepatikšanas, lai gan tās nepalīdz rast izeju no situācijas. Lieta jau ir tāda, kad uztraukuma sajūta ir radīta, lai dotu trauksmes signālu, piesaistītu mūsu uzmanību problēmai. Tā nav domāta, lai uztvertu pasauli vai paplašinātu mūsu problēmas. Tā pamatā ir iemācīt cilvēkiem pieņemt savas nelaimes kā problēmas, kuras prasa risinājumu nevis nolādēšanu. Šajā gadījumā tiek izmantota tā saucamā “ sokratiskā metode” , kuras pamatā ir jautājumu uzdošana par mūsu satraukumiem: kam ir sakars ar faktiem, kas rodas no manas notikumu interpretācijas vai gaidām? Vai man palīdz, kad patstāvīgi dzīvoju ar baiļu sajūtām? Kāds ir manu katastrofu scenārijs? Kāda ir iespējamība, kad tā ar mani notiks? Metode tomēr ir grūta, bet tā darbojas.

Nekultivē sevī naidīgas emocijas

Atvēlot sevī pārāk daudz vietas negatīvām naidīgām emocijām, tas ir izskaidrojums nelaimju cēlonim. Šīs emocijas bieži vien ir stipras un tendētas uz noteiktiem cilvēkiem (naids, rūgtums, greizsirdība utt.). Bieži vien tās attīstās, jo mēs pirmajā vietā izvirzām nepieciešamību pierādīt savu taisnību (“ Viņiem nav taisnība, tiem jābūt sodītiem”), ziedojot savu vēlmi justies labi (“ Es pirmais no tā ciešu, tā kā nepieciešams padomāt, ko es varu lietderīgu izdarīt, lai pēc tam pārslēgtos uz ko citu”). Citos gadījumos negatīvās emocijas izskaidrojamas ar satraukumu, kuru mēs izjūtam pret cilvēcisko nebūtību; šīs emocijas liek mums paskatīties uz pasauli un tās iemītniekiem ciniski: “Nu ja viņa sevi uzskata par skaistu…” Labestības trūkums bieži vien ir nelaimes cēlonis.

Avots: vumi.wordpress.com