Beidzot pienāca brīvdienas! (Jāpiebilst, ka brīvdienas man sākas piektdien. Oficiāli šī diena ir domāta pašmācībai, bet kurš gan semestra sākumā par to uztraucas.) Īstenībā tagad es sapratu, ka pirmajā mācību dienā mazliet biju pārpsihojusies. Protams, mācīties ierobežotā telpā ar 142 cilvēkiem visu dienu nav viegli, bet tomēr var atrast arī risinājumu. Es izdomāju, ka visu laiku sēdēšu priekšā, un tad arī tas bars aizmugurē man tik ļoti netraucēs. Palīdz!

Laikam tagad ir laiks vairāk pastāstīt par manām jaunām draudzenēm, ar kurām iepazinos Aristoteļa dienā. Tās ir 4 meitenes – visas blondas, visas ar labu humora izjūtu un ar tieksmi pēc draudzības sirdī (un turklāt gudras – neticiet, kad saka, ka blondīnes nav gudras!). Viņas visas nav no Rīgas, un, man šķiet, ka tas mūs vairāk pat vieno, nevis atšķir, jo katrai ir ko pastāstīt par savu pieredzi un dzīvesvietu.

Mācoties vēsturniekos šo nedēļu, nonācu pie secinājuma, ka man te tomēr PATĪK. Ir labi apzināties, ka lekcijas ir interesanti klausīties, un profesoru uzdotās referātu tēmas nešķiet kā ķīniešu rakstā rakstītas. Ceru, ka mans optimisms neizzudīs pēc pirmās sesijas!