Kad es biju maza, man ļoti patika lasīt vecākās māsas senās vēstures grāmatas. Iespējams, tieši tad man galvā dzima doma, ka nākotnē studēšu vēsturi, nezinu. Līdz 8. klasei šī doma jau pārvērtās pilnīgā pārliecībā. Tad pamatskolā es vēl īsti nezināju, kā notiek studijas, bet savā iztēlē es zīmēju apmērām šādu ainu: maza studentu/vēsturnieku grupiņa sēž aplītī lielas telpas vidū un ar atvērtām mutēm klausās patiesībās, kuras pauž profesors. Nezinu kāpēc, bet vēsture vienmēr man likās kaut kas īpašs, kaut kas, kas ir pieejams tikai izredzētajiem.

Pagāja pieci gadi, un nu man bija iespēja pašas acīm ieraudzīt, kā tad notiek „izredzēto” vēstures studentu studijas. Pirmā lekcija mums notika Lielajā auditorijā. Jāsaka, ka ar auditorijas nosaukumu kāds gan pārcentās. Kaut gan laikam tiešām liela auditorija izskatīsies maza, ja tur vienlaicīgi sēdēs 142 cilvēki. Ieraugot tādu baru, visi mani sapņi par studēšanu mazā pulciņā izgaisa kā lietus Sahārā. Soli bija salikti tik tuvu viens otram, ka iespiesties savā sēdvieta jau bija varoņdarbs. Sajutos kā tāda siļķe konservu bundžā. Labi vēl, ka man nav klaustrofobijas.

Pēc neilga laika atnāca profesors, kurš piestiprināja sev mikrofonu, lai aizmugurē sēdošie varētu viņu sadzirdēt. Tāda ilūzija! Aizmugurē ĻOTI jācenšas, lai to profesoru sadzirdētu pat ar visu mikrofonu. Visu laiku kāds klusi runā, šķauda, šķirsta burtnīcu lapas, kas īstenībā veido diezgan trokšņainu fonu. Profesors arī laimīgi paziņoja, ka tā ir pirmā reize visā fakultātes vēsturē, kad pirmkursnieku ir tik daudz. Izrādās, kanceleja speciāli piepirka klāt solus un mazus galdiņus, kas pielikti katrai rindai galā, lai visiem būtu, kur sasēsties. Hm, laikam viņi paši nebija gaidījuši, ka tik daudz cilvēku varēs sasēdināt šajā telpā! Īstenībā es pat nesaprotu, kāpēc viņi tā tērējas – varēja taču iesēdināt pie divvietīgā sola veselus trīs cilvēkus, nevis nieka divus...

Un kur nu palika manas cerības par „kaut ko īpašu”? Vēsturnieku apmācība patiesībā notiek tādā kā konveijerā, kur visiem vienādi ieštampē zināšanas. Nekādas miņas no izredzētības! Saņēmi savu devu un ej tālāk!

Ok, iespējams, es pārspīlēju, bet tomēr 142 cilvēki vienā telpā visas dienas garumā priekš manis ir par traku. Nezinu, vajadzēs kaut ko izdomāt, jo citādi es šeit vienkārši nojūgšos.