Beidzot tā diena bija klāt, kad es - vakar vēl tikai skolniece - pārtapu par STUDENTI (tas skan lepni). Iekļaušanās lielajā LU ģimenē sākās rīta pusē, kad man bija jāierodas savā fakultātē. Uz uzaicinājuma lapiņas bija intriģējošs uzraksts: „Velciet ērtus apavus”. Ziņkārības mocīta, es ienācu norādītajā telpā, kur ieraudzīju milzum daudz cilvēku. Redzot tikai nepazīstamas sejas, liela daļa jauniešu ar interesi pētīja griestus no kuriem daudzās vietās lobījās krāsa un tēloja, ka šāda situācija viņiem pavisam neliekas neērta. Protams, neiztika arī bez formālām apsveikuma runām un iepazīšanās spēlēm. Nezinu kā citi, bet es gan neviena cilvēka vārdu tā arī neiemācījos... Programmas galvenā daļa bija komandu orientēšanās spēle. Mūs sadalīja komandās, iedeva karti ar vietām, kuras mums bija jāapmeklē, un palaida plašajā pasaulē. Jāsaka, ka organizatoriem piemita izcila humora izjūta – apmeklējuma vietas tika izvēlētas tīrā vēsturnieku garā: LU bibliotēka, arhīvs, Latvijas Vēstures muzejs; un lielākā laime bija tāda, ka visi šie objekti atradās krietnā attālumā viens no otra. Tad es sapratu, kāpēc mūs aicināja vilkt ērtus apavus – pēc tāda orientēšanas pasākuma kājas burtiski krita nost.

No 10 komandas dalībniekiem 9 bija meitenes un tikai viens džeks, kas turklāt iestājās neklātienē.. Tā kā es labi pārzināju Rīgas centru, es uzreiz uzņēmos vadību un savācu karti. Par laimi neviens pret nebija. Mūsu džeks izrādījās runīgs un ar labu humora izjūtu, kas dažubrīd ļoti palīdzēja turpināt grūto ceļu. Vēl jāsaka, ka mūsu komandā trāpījās 5 blondas meitenes (es to skaitā), kas, protams, nepalika nepamanīts un veicināja mūsu grupiņas (blondīņu) tuvāko sapazīšanos.

Pēcpusdienai bija pataupīts kas īpašs – kolektīva vēstures fakultātes blokbastera skatīšanās. Filma pavisam nepārgremojamā veidā vēstīja par latviešu un nelatviešu ciltīm, kas dzīvoja Latvijas teritorijā senajā pagātnē. Protams, visi klātesošie ar ‘izteiktu interesi’ filmai sekoja.. Pat ja telpā būtu pārdesmit mušu, es domāju, ka tās visas tiktu saskaitītas.

Joprojām nezaudēju dūšu un ar interesi gaidīju dienas kulmināciju – Aristoteļa svētkus Doma laukumā. Pasākuma ideja bija pēc iespējas skaļāk nobļaut savas fakultātes nosaukumu, pēc iespējas labāk paslavēt savu dekānu (mūsu fakultātes pašpārvaldes pārstāvji ar dedzību centās mūs pārliecināt, ka mūsu dekāns PATIEŠĀM ir viskrutākais) un pārdziedāt blakus stāvošo fakultāšu pārstāvjus. Katra fakultāte diezgan idiotiskā veidā centās sevi prezentēt ( pārējie ar lielu prieku vēroja šo ķēmošanos) – skrēja kolonnās, lēkāja kā vardes uttl. Kopumā, vērojot visu šo pasācienu, radās iespaids, ka organizatori centušies uzrīkot kaut ko interesantāku un neformālāku par studiju gada sākumu, bet tas īsti nav izdevies.

Lielā barā studenti aizvirzījās uz nu jau tradicionālo Aristoteļa svinēšanas vietu - Sapņu Fabriku. Cik daudzi līdz turienei tika, es nezinu, bet man pašai gan nepietika ne spēka, ne apņēmības, lai tur nokļūtu. Sporta pilna diena nemudināja mani turpināt svinēšanu. Tā nu arī beidzās mana Aristoteļa diena.