Arnis Rudzītis

Rīgas TEC-1 operatīvā personāla dienesta vadītājs

„Termoelektrocentrālē (TEC) notiek koģenerācijas process, kurā vienlaikus ražo divu veidu produkciju – elektrību un siltumu, kas nodrošina cilvēkiem drošus, mūsdienīgus un komfortablus dzīves apstākļus. Lai tas viss būtu iespējams, šajā elektrostacijā nepieciešami darbinieki – atbildīgi augstas klases profesionāļi, kas spēj strādāt vienotā komandā, novirzot malā savas individuālās ambīcijas,” saka Arnis Rudzītis, AS ”Latvenergo” Rīgas TEC-1 operatīvā personāla dienesta vadītājs.

Tāda tiešām ir TEC darba specifika gan die- nas personālam, gan maiņas jeb operatīva- jam personālam – „jāstrādā plecu pie pleca, jo, tikai savstarpēji sadarbojoties, var pildīt izvirzītos uzdevumus un risināt radušās problēmas.”

Viena no atslēgas figūrām TEC komandā ir stacijas dispečers – operatīvā personāla maiņas vadītājs, kurš personīgi atbild par termoelektrocentrāles uzdotā slodžu grafika izpildi. Šim cilvēkam ir lieliski jāpārzina TEC tehnoloģiskie procesi, iekārtas un to darbība, jo termoelektrostacijā ir gan bīs- tamas iekārtas, gan elektriskā strāva, gan ugunsbīstama vide. Turklāt arī mūsdienu iekārtas ir ļoti komplicētas – tās prasa personāla augstu sagatavotības līmeni un pastāvīgu darbu tā paaugstināšanai.

Arnis Rudzītis acīmredzot atbilst visiem prasīgajiem kritērijiem, jo šajā amatā sekmīgi strādā jau vairākus gadus un uzņēmuma 70. dzimšanas dienā ir saņēmis augsto AS „Latvenergo” valdes apbalvojumu „Latvenergo Goda darbinieks”. Arņa bagātā pieredze ir ļāvusi darba pienākumiem kļūt par viņa dzīves veiksmesstāstu. Arnis ir arī atsaucīgs sarunas biedrs, tāpēc – ieklausīsimies!

– Sākot strādāt vecākajā Rīgas elektrostacijā Andrejsala, kura darbojās jau no 1905. gada, es satiku daudz cilvēku no vecās enerģētiķu paaudzes, kuri tūdaļ pēc Otrā pasaules kara bija piedalījušies elektrostacijas atjaunošanā. Tā bija lieliska, neatsverama pieredze, kas ļāva izprast enerģētikas nozīmi mūsu dzīvē.

Mana personiskā karjera veidojās, var teikt, klasiski – sāku strādāt par kontrolmēraparātu un automātikas atslēdznieku, praksē papildinot savu mehāniķa izglītību. Centos izzināt un apgūt visu tehnoloģisko procesu norisi. Pēc tam kļuvu par Kontrolmēraparātu un automātikas iecirkņa vadītāju. Acīmredzot TEC-1 vadība novērtēja manu izaugsmi un uzaicināja pāriet darbā jau uz lielākām ražošanas jaudām: no sākuma – darba aizsardzības jomā, pēc tam – par ražošanas inženieri. Tad sākās jaunās TEC-1 elektrostacijas būvniecība: ne katram enerģētiķim paveicas piedalīties tik grandiozu objektu tapšanā! Man paveicās, un tā nu esmu šeit. Man joprojām gribas iet uz darbu un patīk tas, ko daru. Arī darba atmosfēra un savstarpējās attiecības šeit ir vienkārši fantastiskas. Tā ir īsta profesionāla komanda, kurā cits citam varam uzticēties.

TEC dispečeriem ir jāpieņem pareizi lēmumi dažādās ārkārtas situācijās, tāpēc arī paaugstināta stresa brīžos (tehnoloģiski traucējumi, dabas stihijas) ir jāsaglabā miers, jābūt apveltītam ar augstām koncentrēšanās spējām, dziļām tehnoloģiskajām zināšanām un jāprot uzticēties sev padotajiem darbiniekiem, kuri pilda visus uzdevumus; kļūdaini pieņemts lēmums var dārgi maksāt gan uzņēmumam, gan klientiem. Turklāt dispečeriem ir jābūt komunikabliem, sadarbojoties ar kolēģiem arī no citām struktūrvienībām un uzņēmumiem. Vienkāršam siltuma un elektroenerģijas lietotājam gan sevišķi neinteresē, kā tas viss notiek un kas to visu nodrošina, – galvenais, lai būtu silts un gaišs. Un patiesībā jau tā arī ir: jo mazāk dzird par dispečeriem, jo labāk. Tas nozīmē, ka viņi labi padara savu darbu un nav iemesla satraukumiem, pārmetumiem vai iebildumiem.

Dzīvē nekas nestāv uz vietas, un arī mūsu darbā katra diena ir savādāka. Teikt, ka iestājas rutīna, nudien nevar. Nekas nav arī ideāls, tāpēc ir, uz ko tiekties, pirmkārt – iekārtu izmantošanas un ekspluatācijas ziņā. Tas liek domāt. Un, ja cilvēks domā, – viņam nekad nebūs garlaicīgi. Turklāt elementāra nezināšana var izraisīt arī gluži komiskas situācijas. Piemēram, reiz dienas maiņā operatori vēroja datoru displejus, kad pēkšņi atskanēja ugunsdzēsības signalizācijas trauksmes zvans. Operatīvais personāls nekavējoties metās noskaidrot trauksmes signāla iemeslus. Daži aizskrēja pie iekārtām uz vietas, citi – pie videonovērošanas monitoriem, cenšoties saprast, kas noticis. Tad viens no darbiniekiem iesaucās, ka signāls nāk no ārējā perimetra ugunsdzēsības avārijas apziņošanas pogas, kas atrodas pie stacijas ieejas.

Nekavējoties attinām atpakaļ pie šīm durvīm novietotās videokameras ierakstu. Skatam pavērās amizanta aina: kāds uzņēmuma veterāns bija nācis pēc sev vajadzīgiem papīriem un centās iekļūt stacijā, raustot ieejas durvis, bet tās atveras, tikai izmantojot elektronisko caurlaidi. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem onkulītis rūpīgāk aplūkoja durvis. Ieraudzījis pie tām kastīti un nolēmis, ka tas varētu būt zvans, viņš parāva kloķīti uz leju. Liels bija vīra pārsteigums, kad atskanēja sirēnas troksnis. Viņš izbīlī palēcās un ašā riksī devās pie citām durvīm, it kā viņam nebūtu sakara ar notikušo. Operatīvais personāls, noskaidrojis patiesos trauksmes zvana iemeslus, vēl ilgi smējās, kā veterāns pārbaudījis viņu gatavību un reakciju ugunsgrēka signalizācijas izcelšanās gadījumā.