Valērijs Ņizkodubovs

SIA “LDz Cargo” Tehniskā departamenta Lokomotīvju ekspluatācijas daļas vadītājs

„Mašīnists - tā ir cienījama nodarbošanās, kura šobrīd ir arī labi apmaksāta!”

Valērija tēvs bija tik ļoti aizrautīgs savā profesijā, ka ģimenē bieži atkārtoja: „Vadīšu vilcienus pat tad, ja man par šo darbu nemaksās!” Šī frāze palikusi zēna atmiņā uz ilgu laiku un, pienākot brīdim izvēlēties nākotnes profesiju, viņš izlēma iet tēva pēdās. Par mašīnista darba romantiku un ikdienu Valērijs Ņizkodubovs stāsta speciāli Veiksmes Formulai.

PAR SPĪTI VISIEM LIKTEŅA IZACINĀJUMIEM

Pirmā arodizglītība, kuru ieguvu dzelzceļa nozarē bija saistīta ar mašīnista palīga profesiju. To apguvu 3 gados un tūlīt sāku strādāt. Paralēli darbam turpināju mācīties, jo gribēju kļūt par mašīnistu. Maniem plāniem tomēr nebija lemts piepildīties, jo 90-to gadu vidū, kad beidzot ieguvu šo kvalifikāciju, pārvadājumu apjoms dzelzceļā būtiski samazinājās, līdz ar to jauni mašīnisti vairs netika pieprasīti... Es par to daudz nebēdāju un atkal devos mācīties. Šoreiz iestājos Rīgas Tehniskās universitātes Dzelzceļa institūtā, kur ieguvu augstāko izglītību nozarē. Pateicoties tam varēju pretendēt uz inženiera amatu. Tā pirms 10 gadiem es sāku strādāt par inženieri Rīgas lokomotīvju ekspluatācijas nodaļā, piecos gados izaugu līdz kravu pārvadājumu pārvaldes vadošā inženiera amatam, bet pirms gada mani iecēla amatā, kurā tagad esmu – par Lokomotīvju ekspluatācijas daļas vadītāju. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka, ja vēlies kaut ko sasniegt, mācies visu laiku!

AGRIE RĪTI DZELZCEĻĀ

Šobrīd manos pienākumos ietilpst „LDz Cargo” lokomotīvju saimniecības darba organizācija un kontrole. Mūsu parkā ir 153 lokomotīves. Tās ir gan lokomotīves, kas apkalpo kravas vilcienus, gan pasažieru vilcienus. Ir arī tā saucamās manevru lokomotīves. Ar to palīdzību notiek vilcienu formēšana kā arī vagonu padošana izkraušanai un iekraušanai. Bez lokomotīvēm atbildu arī par to apkalpojošo personālu – aptuveni 850 lokomotīvju brigāžu darbiniekiem. Kopā ar pieciem manā tiešā pakļautībā esošiem speciālistiem organizēju lokomotīvju saimniecības darbu, lai tas pilnībā nodrošinātu satiksmes drošību, būtu efektīvs un atbilstošs valstī noteiktajām normatīvajām prasībām. Tāpat sastādām normatīvos dokumentus par lokomotīvju ekspluatāciju, vācam statistiskos datus, kā arī analizējam ekspluatācijas laikā radušās kļūdas.

Mana šībrīža darba ikdiena ir šāda: darbā ierodos septiņos, zvanu uz reģioniem – no to dežurantiem uzzinu operatīvo informāciju, proti, vai visiem vilcieniem pietiek lokomotīvju un lokomotīvju brigāžu, vai nav atgadījumi, kuru rezultātā lokomotīves jāsūta remotēt utt. Tad dodos uz ikdienas plānošanas sapulci Vilcienu kustības vadības centrā. Tajā piedalās ne tikai „LDz Cargo”, bet arī citu dzelzceļa struktūru un pārvadājumu kompāniju pārstāvji. Vilcienu kustības vadības centra dispečeri informē par diennakts laikā veiktiem pārvadājumiem un par ieplānoto pārvadājumu grafiku nākamajai diennaktij. Visu šo informāciju es nododu tālāk saviem darbiniekiem pulkstens astoņos, kad mūsu daļā oficiāli sākas darba diena. Darba diena mūsu daļā aizrit nemanāmi. Dienas laikā operatīvi tiek risināti ar lokomotīvju un lokomotīvju brigāžu darbu saistītie jautājumi.

PROFESIJA, KAS ĻAUJ JUSTIES LEPNAM

Kaut arī strādāju par Lokomotīvju ekspluatācijas daļas vadītāju, uzskatu, ka mašīnists tā ir cienījama nodarbošanās, par kuru šobrīd arī labi maksā. Zināt, ka vilciena sastāvā „aiz Tevis” ir vairāk kā 5000 tonnu smags vilciens, tā ir varena sajūta! Tajā pašā laikā mašīnista profesija ir arī ļoti sarežģīts darbs, pret kuru tiek izvirzītas augstas prasības – jāzina visas lokomotīvju ekspluatācijas instrukcijas, jābūt labai vilciena vadības prasmei, jo jāstrādā gan naktī, gan arī nelabvēlīgos laika apstākļos, tāpat jāprot ātri reaģēt, piemēram, situācijās, kad neatļautajās vietās uz sliežu ceļa ir gājēji, dzīvnieki vai mašīnas...

Arī tagad esmu motivēts strādāt dzelzceļā, jo redzu, ka manam darbam ir jēga. Es te esmu visu savu dzīvi, un aiziet no dzelzceļa nevēlos, jo man šis darbs patīk!