Kāda ir žurnālista ikdiena? Vai jābūt Nobela prēmijas cienīgam rakstniekam, lai strādātu laikrakstā? Kas notiek mediju nozarē pašlaik? Lai rastu atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, nolēmu izmantot Atvērto Durvju nedēļas piedāvāto iespēju doties ekskursijā uz uzņēmumu SIA Dienas Mediji.

Pirmais iespaids par uzņēmumu man bija ļoti pozitīvs. Pirmais, ko es ieraudzīju, bija birojs! Jāatzīst, ka darba vide uzņēmumā patiešām izskatās glauni. Atklātais plānojums, lieli logi, augi - viss rosina domu lidojumu un kreativitāti. Cilvēku birojā gan nebija daudz. Laikam visi bija prom, notikumu vietās. Ziņas taču netop pie datora!

Ekskursiju ievadīja Dienas Mediju direktors Gastons Neimanis. Viņš pavēstīja, ka uzņēmumam esošajā ekonomiskajā situācijā neklājas viegli. Neseno īpašnieku maiņu Neimanis novērtēja ļoti pozitīvi, jo tieši šīs jaunās investīcijas ļāva uzņēmumam nezaudēt pozīcijas tirgū. Kādas ir Dienas Mediju nākotnes plāni un perspektīvas? Tas man netapa skaidrs, kaut gan Neimanis ar pārliecību apgalvoja, ka drukātie mediji būs atraktīvi lasītājiem arī turpmāk. Kas strīdas..

Tālāk sekoja visinteresantākā daļa - ieradās Dienas Biznesa žurnāliste, kas atbildēja uz jautājumiem par žurnālista darbu. Es uzzināju, piemēram, ka nav jābūt diplomētam žurnālistam, lai strādātu medijos. Dienā ir jāuzraksta divi raksti, tēmas pārsvarā piedāvā pats žurnālists (katru rītu ir sapulce, kurā jāatskaitās), bet žurnālistu „zaķu burkāns" ir ekskluzīvā informācija, kuru, gan, reti var iegūt. Tāpat pastāv noteikti žurnālistikas likumi - kas un kā jāraksta. Tie, pēc žurnālistes teiktā, ļoti palīdz rakstu veidošanā.

Pēc sarunas ar žurnālisti mēs apmeklējām Mūkusalas tipogrāfiju, kur top dažādie Dienas Mediju izdevumi.

Kopumā, es sapratu, ka žurnālistika nav profesija, bet drīzāk dzīvesveids. Šis darbs nav tāds, par kuru, izejot no biroja, var veiksmīgi aizmirst līdz nākošajam rītam. Tāpat ekskursija ļāva man saprast, ka žurnālista darbs nav nedēļu ilgas radošas mokas pie viena ģeniāla un super ekskluzīva raksta. Drīzāk, tas ir konveijers, pie kura jāmāk pielāgoties.

Vai es joprojām vēlos būt žurnāliste? Nulle rutīnas un strikti termiņi, kurus jāievēro, iespējams, nav katra sapnis. Ja dinamiska ikdiena nav pa prātam, bet iedvesma nāk tikai svētdienas vakaros, tad bestsellera rakstīšana talantīgam jaunietim būs vairāk piemērota, nekā reportāžu veidošana par situāciju ar sniega izvešanu Rīgā. Tomēr uzskatu, ka jebkurā profesijā ir savi izaicinājumi un ir muļķīgi no tiem baidīties. Ja man radīsies tāda iespēja, es noteikti izmēģināšu savus spēkus kāda liela laikraksta žurnālista amatā.