Pēc tam, kad 1.maijā Afganistānā kaujā krita Latvijas karavīri, bet vēl divi mūsu karavīri tika ievainoti, Latvijā uzvirmoja politiķu diskusijas - turpināt latviešu karavīriem dienestu Afganistānā vai doties mājup?

Es piedāvāju savu skatījumu, centos būt neitrāls un pasniegt tikai informāciju un man zināmus faktus, secinājumus izdariet paši...

Ja kādam pavasaris saistās ar ziedošām ievām, rudens ar lapkriti Siguldā, vecāsmātes mājas laukos ar ābolu smaržu, tad Afganistānas kalni kara veterāniem asociējas ar cinku....... klusuma, asaru, ciešanu metālu. Cinka zārki.

Kādos man zināmos kapos, aukstajās smiltīs, savulaik vēl padomju laikos ir guldīti šādi divi zārki, Padomju armija uzlika arī kapakmeņus ar sarkanām zvaigznēm un uzrakstiem „tēvzemes aizsargi". Ļaudis runāja, ka tas, kas bija atsūtīts šajos aizvākotajos zārkos, bija akmeņi, smagumam.. Vismaz mātēm bija, ko apraudāt.

Kad piedzimu, tēvu Padomju armija piespiedu kārtā jau bija nosūtījusi uz afgāņu kalniem.

Paldies Dievam....atgriezās! Draugi, bērnības draugi, ar kuriem savulaik spēlējām kariņus.... daži no viņiem tagad ir afgāņu kalnos, it kā jau aizbraukuši brīvprātīgi, it kā jau brīvprātīgi piespiedu kārtā, karot svešā zemē par naudu. Jāatgriežas.......citādāk nevar būt!

Paši karavīri runā, ka šī vasara Afganistānā būs īpaši saspringta un asiņaina, jo valstī tuvojas vēlēšanu laiks. Pašlaik Afganistānā atrodas aptuveni 70 000 ārvalstu karavīru, no kuriem 45 000 ir amerikāņi.

Vai šo cīņu pret Talibiem vispār ir iespējams ........ uzvarēt?

Vai kāds vispār atceras, pret ko notiek šī cīņa?

„Karavīrs, kas devis zvērestu savai valstij, vairs daļēji nepieder ne saviem vecākiem, ne sievai un ne bērniem. Karavīrs ir nolicis galvu par savu valsti un ir pelnījis, ka valsts un sabiedrība ar godu no viņa atvadās. Ja mēs gribam būt Eiropā, gribam, lai NATO mūs aizsargā, tad jābūt gataviem nest arī upurus, lai arī cik tas būtu sāpīgi." (Ligitas Ozoliņas citāts no intervijas „Latvijas avīzei", māte, kuras dēls dižkareivis Edgars Ozoliņš gāja bojā sprādzienā Afganistānā pagājušā gada augustā.)

P.S. Doma, kas šīs pēdējās dienas neliek mieru, ir - vai bojāgājušo karavīru bērniem, kad viņiem kādreiz tiks prasīts par tēviem, vai šie bērni........vai viņi kādreiz atļausies atbildēt, ka tēvi ir atdevuši savas dzīvības, aizsargājot Latvijas valsti?

Publ.: http://www.diena.lv/lat/politics/jaunies u_mk/martins_trons/kalni-sairst-un-parve rsas-puteklos-bet-cilveku-darbi-dzivo-mu zigi-afganu-tautas-paruna

Foto: Reinis Inkēns