Doma no piedalīšanās Latvijas Forumā Rīgā, kas palikusi prātā no Valsts prezidenta uzrunas, kurš tajā minēja jautājumu par nevienlīdzīgo valsts attieksmi. Kāpēc vieniem vecākiem par bērna audzināšanu pienākas lielāks pabalsts nekā citiem? Vai viņu bērns ir labāks ar kaut ko? Abi taču viena vecuma, dzimuma. Izskats vainīgs, ka valsts vienu ģimeni atbalsta vairāk, bet otru mazāk?

No tās domas nonācu līdz nākošajai - kur un cik tālu mēs gribam būt demokrātiski? Dzīvojam demokrātiskā valstī, visiem vajadzētu būt vienādām tiesībām un iespējam, un valstij, atbalstot kādu konkrētu sabiedrības daļu, vajadzētu to darīt vienlīdzīgi. Bet kāpēc tā nav? Un kāpēc mēs par to nesūdzamies?

Diskutējot par šo demokrātijas jautājumu ar dažādiem cilvēkiem, nonācu pie secinājuma, ka demokrātiju izmantojam, tur, kur mums patīk, un ka pilnīgi demokrātiska visa sabiedrība kopumā nebūs nekad.

Jūs teiksiet, ka esat demokrāts. Tad jautāšu Jums, vai ģimenē pirms ēdienreizēm arī balsojat par to, ko ēdīsiet vakariņās?

Cik demokrātiski esam, tas atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem. Un arī par to, cik vienlīdzīgu iespēju valstī dzīvosim, ir atkarīgs no mums pašiem. Jo klusējot un izvēloties pakļauties, nekas nemainīsies.

Publ.: http://www.diena.lv/lat/politics/jaunies u_mk/sandra_jekabsone/cik-demokratiski-e sam

Foto: Reinis Inkēns